Aiz ribas aizķērusies sirds
Bērnībā mamma mēdza mums ar māsu pirms gulētiešanas lasīt Ziedoņa “Krāsainās pasakas”. Manas māsas mīļākā krāsu pasaka bija melnā, mana – zaļā. Arī man patika klausīties par velniņu nerātnībām un aizvērtām acīm iedomāties elli – tik ačgārnu un pavisam nebriesmīgu. Taču Zaļā pasaka ļāva noticēt pavisam citādiem brīnumiem un mana pasaule kļuva savādāka, kad “kādu nakti pilsētā ienāca mežs”.
Pusaudža gados, kad literārā daiļrunība un saldsērīgs sentiments izraisīja pretrunīgas jūtas, Ziedoņa dzeja turpināja uzrunāt. Tolaik dzeju kladē izrakstīju provokatīvās rindas:
“Cilvēki žvadz
kā sīknauda kabatā manā,
Es pagrābju saujā –
nabadzība.
Vienu sudraba dālderi
uzsvied uz mana galda,
likteni!
Ja tev ir.”
Ko vērta bija kaut vai tā epifānija ar varžu dziesmu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Ar humoru, siltumu, negaidītiem pavērsieniem un bez gatavām atbildēm – tieši tā vajag rakstīt! Kad vidusskolā manos sacerējumos daudzvārdīgu nopietnību nomainīja rotaļīgs lakonisms, es to nešaubīgi atpazinu kā Ziedoņa ietekmi.
Studiju laika notika mana vienīgā nejaušā tikšanās ar dzejnieku. Tas bija 2002.gada septembris. Viņš gāja pāri Esplanādei kopā ar kādu vīrieti. Ziedoņa kuplo balto galvu varēja atpazīt pa gabalu. Mēs ar draudzeni saskatījāmies un momentā nolēmām: “Skrienam!” Mēs pieskrējām, sasveicinājāmies un palūdzām kaut ko ierakstīt grāmatā, kas gadījuma pēc bija man līdzi. Tā bija poļu dzejas izlase. Ziedonis grāmatu pašķirstīja un pasmaidījis teica, ka to atceroties. Mums par lielu pārsteigumu izrādījās, ka Ziedonis bija viens no atdzejotājiem. Viņš mums ierakstīja fragmentu no dzejoļa, pie kura tobrīd strādāja:
“Zibenīt, zibenīt,
atnāc mani pavadīt!
Pienāks brīdis, sapratīsi
kāda spēka man vajag.
Zibenīt, zibenīt –
tad tev mani jānosit.”
Manā Londonas dzīvoklī grāmatu nav pārāk daudz. Man ir divi nelieli Ziedoņa dzejas krājumiņi. Pašķirstot, tik daudz ir dzirksteļu un sprakšķu! “Sirds aizķērusies ir aiz ribas”, “vai mīlam nešpetni vai špetni”, “un mēs kā adīkļi vaļā risam”... Tik skaudri par vientulību:
“Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.”
Un šis, kā sirdsapziņas dūriens:
“Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.
ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.
par verga algu es tajā sirgšu,
par indes malku es viņu pirkšu.
ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
kā puskauts āzis par viņu brēkšu.”
Ar Ziedoni man saistās daudzas vērtības, kuras es sauktu par latviskām: tuvums dabai, saite ar dzimteni, mīlestība pret vienkāršajiem cilvēkiem un viņu nesavtīgo darbu. Man ir ļoti tuva Ziedoņa humora izjūta – tik absurda un labsirdīga. Pat ja neviens ārzemnieks nekad nesaprastu, par ko jāsmejas “Ķiļķēnā un klimpā”, es būtu lepna to saukt par latviešu humoru.
Ir grūti iedomāties otru dzejnieku, kura klātbūtne manā dzīvē būtu bijusi tik pastāvīga un pamanāma. Par visu to, ko Ziedonis man devis, tagad gribas teikt paldies. Kāds posms nu ir noslēdzies, bet mēs noteikti neatvadāmies. Mēs pasveicināsim putnus!
“Es ļoti tālu aiziešu no jums
Pa ceļu kā pa rindā liktām trumpām.
Un kaut kur tālu paliks pienākums
Kā rūķīši ar mugurām puskumpām.
Es būšu brīvs kā sapnis pusmiegā –
Kaut kur starp dziļu miegu un starp rītu.
Es aiziešu tai tāfelē, kur kāds
Ir baltu ceļu zīmējis ar krītu.
Kaut nevarīgs, stīvs sagriezies un līks
Es aiziešu pār kupenām un klajiem,
Es aizbēgšu, kad mani spēki sīks,
Caur savu kurpju purniem noplēstajiem.
Es aiziešu tai ledus plīsumā,
Tai brīvās upes uzplēstajā plaisā.
Un pasveiciniet putnus Visumā,
Un pasveiciniet bērnu smieklus gaisā!”
http://www.latviesiem.co.uk/?ct=komentari&fu=read&id=957&dofnet=1
Pusaudža gados, kad literārā daiļrunība un saldsērīgs sentiments izraisīja pretrunīgas jūtas, Ziedoņa dzeja turpināja uzrunāt. Tolaik dzeju kladē izrakstīju provokatīvās rindas:
“Cilvēki žvadz
kā sīknauda kabatā manā,
Es pagrābju saujā –
nabadzība.
Vienu sudraba dālderi
uzsvied uz mana galda,
likteni!
Ja tev ir.”
Ko vērta bija kaut vai tā epifānija ar varžu dziesmu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Ar humoru, siltumu, negaidītiem pavērsieniem un bez gatavām atbildēm – tieši tā vajag rakstīt! Kad vidusskolā manos sacerējumos daudzvārdīgu nopietnību nomainīja rotaļīgs lakonisms, es to nešaubīgi atpazinu kā Ziedoņa ietekmi.
Studiju laika notika mana vienīgā nejaušā tikšanās ar dzejnieku. Tas bija 2002.gada septembris. Viņš gāja pāri Esplanādei kopā ar kādu vīrieti. Ziedoņa kuplo balto galvu varēja atpazīt pa gabalu. Mēs ar draudzeni saskatījāmies un momentā nolēmām: “Skrienam!” Mēs pieskrējām, sasveicinājāmies un palūdzām kaut ko ierakstīt grāmatā, kas gadījuma pēc bija man līdzi. Tā bija poļu dzejas izlase. Ziedonis grāmatu pašķirstīja un pasmaidījis teica, ka to atceroties. Mums par lielu pārsteigumu izrādījās, ka Ziedonis bija viens no atdzejotājiem. Viņš mums ierakstīja fragmentu no dzejoļa, pie kura tobrīd strādāja:
“Zibenīt, zibenīt,
atnāc mani pavadīt!
Pienāks brīdis, sapratīsi
kāda spēka man vajag.
Zibenīt, zibenīt –
tad tev mani jānosit.”
Manā Londonas dzīvoklī grāmatu nav pārāk daudz. Man ir divi nelieli Ziedoņa dzejas krājumiņi. Pašķirstot, tik daudz ir dzirksteļu un sprakšķu! “Sirds aizķērusies ir aiz ribas”, “vai mīlam nešpetni vai špetni”, “un mēs kā adīkļi vaļā risam”... Tik skaudri par vientulību:
“Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.”
Un šis, kā sirdsapziņas dūriens:
“Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,
ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.
ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,
ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.
par verga algu es tajā sirgšu,
par indes malku es viņu pirkšu.
ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,
kā puskauts āzis par viņu brēkšu.”
Ar Ziedoni man saistās daudzas vērtības, kuras es sauktu par latviskām: tuvums dabai, saite ar dzimteni, mīlestība pret vienkāršajiem cilvēkiem un viņu nesavtīgo darbu. Man ir ļoti tuva Ziedoņa humora izjūta – tik absurda un labsirdīga. Pat ja neviens ārzemnieks nekad nesaprastu, par ko jāsmejas “Ķiļķēnā un klimpā”, es būtu lepna to saukt par latviešu humoru.
Ir grūti iedomāties otru dzejnieku, kura klātbūtne manā dzīvē būtu bijusi tik pastāvīga un pamanāma. Par visu to, ko Ziedonis man devis, tagad gribas teikt paldies. Kāds posms nu ir noslēdzies, bet mēs noteikti neatvadāmies. Mēs pasveicināsim putnus!
“Es ļoti tālu aiziešu no jums
Pa ceļu kā pa rindā liktām trumpām.
Un kaut kur tālu paliks pienākums
Kā rūķīši ar mugurām puskumpām.
Es būšu brīvs kā sapnis pusmiegā –
Kaut kur starp dziļu miegu un starp rītu.
Es aiziešu tai tāfelē, kur kāds
Ir baltu ceļu zīmējis ar krītu.
Kaut nevarīgs, stīvs sagriezies un līks
Es aiziešu pār kupenām un klajiem,
Es aizbēgšu, kad mani spēki sīks,
Caur savu kurpju purniem noplēstajiem.
Es aiziešu tai ledus plīsumā,
Tai brīvās upes uzplēstajā plaisā.
Un pasveiciniet putnus Visumā,
Un pasveiciniet bērnu smieklus gaisā!”
http://www.latviesiem.co.uk/?ct=komentari&fu=read&id=957&dofnet=1
